Jau gandrīz simt gadu šajā mājā neviens nedzīvo
Pagājušajā gadsimtā Madonā, nelielā Vidzemes apriņķa pilsētiņā, dzīvoja zemstes ārsts Jürgen von Jeremeyer Šķiet, pēc izcelsmes vācietis. Mazliet neskaidri izrunāja “r” un… vispār bija labs ārsts. Labsirdīgs, rūpīgs.
Ja vien nebūtu tās viņa humora izjūtas.
Bet pacienti pie tās bija pieraduši un doktoram piedeva.
Doktoru ļoti cienīja, pret viņu izturējās labi un visus viņa norādījumus pildīja ārkārtīgi rūpīgi.
Patiesību sakot, viņu ne tikai cienīja.
No viņa mazliet baidījās.
Kāpēc?
Doktors dzīvoja netālu no pilsētas, lauku mājā. Pa ceļu gar viņa māju ļaudis brauca reti, īpaši naktīs.
Bet tie, kuri tomēr brauca garām, stāstīja kaut ko savādu.
Virs doktora mājas vienmēr spīdēja pilnmēness.
Vienmēr.
Pat tad, kad lija lietus un visas debesis bija klātas bieziem mākoņiem.
Mājas durvis un logi bija atvērti, un no tiem plūda silta, dzintaraina gaisma. Tik spoža, it kā doktora mājā degtu uguns.
Ne jau krāsnī vai kamīnā.
Drīzāk — kā ugunsgrēkā.
Naktīs doktoru uz mājas vizītēm nez kāpēc neviens nesauca. Un vēl jo vairāk neviens nebrauca viņu traucēt mājās.
Doktors taču bija aizņemts cilvēks.
Noguris.
Droši vien.
Vēl doktors ļoti mīlēja dzīvniekus.
Runāja, ka viņa senči Vācijā esot audzējuši kaut kādus īpašus Wolfus — vilkus. Vai varbūt tos sauca par Werwolfiem. Vai vēl kaut kā tamlīdzīgi.
Vārdu sakot, šķirnes dzīvniekus.
Pašam doktoram, par laimi, vilku, šķiet, nebija.
Lai gan…
Tieši tajā laikā Madonas apkārtnē sāka redzēt vilku.
Nē, ne vilkus.
Vienu vilku.
Ļoti lielu.
To mēģināja nomedīt. Šāva. Taču ļaudis stāstīja, ka lodes viņu it kā neņemot.
Baisi, protams. Visi muka.
Tomēr vilks nebija agresīvs un cilvēkiem neuzbruka.
Stāstīja, ka mēness naktīs viņam patīkot uzkāpt apkārtnes augstākajā kalnā, apsēsties uz soliņa gluži kā cilvēkam un kaut ko rakstīt.
Bet tās jau, protams, ir pasakas.
Cilvēkiem vilks neuzbruka.
Tiesa, reizēm, kā runāja, uzbruka aitām.
Doktors gan stingri piekodināja šādas aitas neaiztikt. Ja reiz vilks tās nokodis, tās varot būt indīgas vai slimas.
Un cilvēki doktoram ticēja.
Parasti nākamajā dienā viņu izsauca pārbaudīt, vai aitai nav bijusi kāda bīstama slimība.
Doktors ieradās un ļoti rūpīgi apskatīja vienmēr aiz pakaļkājām akurāti pakārto aitu, kurai rīkle vienmēr izskatījās tā, it kā būtu ļoti ātri pārgriezta ar kaut ko ļoti-ļoti asu.
Ļaudis īpaši nebrīnījās, kā vilks bija spējis aitu pakārt un kā ar zobiem izdarījis tik gludu griezumu, ka pat pieredzējuši miesnieki varētu apskaust.
Bija bail jautāt.
Galu galā tas nebija nekāds parasts vilks.
Doktors rūpīgi aplūkoja arī garo, šauro renīti, pa kuru acīmredzot bija notecējušas pakārtā dzīvnieka asinis.
Izskatījās, ka vilks bijis ļoti tīrīgs.
Acīmredzot negribēja stāvēt peļķē.
Tad doktors ilgi pētīja aitu, meklēja kaut kādas tikai viņam zināmas pazīmes un visbeidzot paziņoja, ka dzīvnieks jāņem līdzi.
Esot jāveic sekcija.
Jāpārliecinās, vai aitai patiešām nav bijusi kāda ārkārtīgi bīstama slimība, kas varētu apdraudēt visa apriņķa iedzīvotājus.
Pārtikā šo aitu izmantot nekādā gadījumā nedrīkstot.
Ļaudis doktoram bija ļoti pateicīgi.
Septiņdesmit gadu laikā neviens no šādām aitām ne saindējās, ne saslima.
Ļoti izglītots bija doktors.
Turklāt viņš bija ārkārtīgi dāsns.
Viņš saprata, ka zemnieks ir nabadzīgs cilvēks un bez aitas viņam būs grūti. Žēl taču šķirties no laba lopiņa.
Tāpēc doktors zemniekam vienmēr iedeva naudu.
Tieši tik, cik aita maksāja.
Doktors nostrādāja apmēram septiņdesmit gadus.
Visus šos septiņdesmit gadus ļaudis brīnījās, cik labi viņš izskatās.
Apmēram uz piecdesmit.
Pēc tam doktors kaut kur aizbrauca.
Laikam bija īstais brīdis.
Bija jau sācies divdesmitais gadsimts, un cilvēki kaut kā pārāk bieži sāka atcerēties, ka doktors jau pirms septiņdesmit gadiem izskatījās apmēram piecdesmit gadus vecs.
Arī par vilku pēc tam vairs neko nedzirdēja.
Ar laiku ļaudis doktoru bija tā iemīļojuši un pie viņa pieraduši, ka pat izmantoja viņa autoritāti bērnu audzināšanā.
Ja mazs bērns slikti uzvedās, viņam teica:
— Ja neklausīsi, aizvedīsim pie doktora.
Un nevis uz doktorātu.
Tieši uz viņa mājām.
Vakarā.
Bērni uzreiz kļuva paklausīgi.
Turklāt šī metode darbojās arī tad, kad doktors jau sen bija aizbraucis.
Jo māja taču palika.
Un durvis.
Un dzintarainā gaisma.
Un mēness.
Tas viss notika sen.
Bet doktora māja joprojām stāv.
Tā ir pārsteidzoši labā stāvoklī.
Dienā durvis ir ciet.
Logi reizēm atveras, reizēm aizveras.
Bet naktīs virs mājas vienmēr spīd mēness.
Turklāt mēness gaisma reizēm krīt pat no tās mājas puses, kurā mēness vispār neatrodas.
Naktī durvis parasti atveras.
Un no mājas plūst skaista, silta, dzintaraina gaisma.
Tā kā māja ir veca un pamesta, nekustamo īpašumu aģenti par to īpaši neinteresējas.
Bet tie, kuri tomēr sāk interesēties, nez kāpēc pazūd.
Gan vietējie.
Gan svešinieki.
Kāpēc — neviens nezina.
Fotogrāfijā redzama tieši šī māja.
Šonakt braucu tai garām un nofotografēju.
Bija ļoti kluss.
Man pat šķita, ka kāds mājā spēlē ģitāru.
Un vēl kaut kur skanēja kaut kas dīvains.
Varbūt vējš.
Varbūt vilks.
Jā, laikam tomēr vilks gaudoja.
Bet ļoti skaisti.
Kaut kā… labsirdīgi.
Es pat nodomāju — varbūt ieiet paskatīties?
Bet tad izlēmu, ka laikam nevajag.
Citā reizē.
Un vēl viena dīvaina sakritība.
Runā, ka tas vecais doktors vienmēr izskatījies apmēram piecdesmit gadus vecs.
Pat pēc septiņdesmit nostrādātiem gadiem.
Es arī tagad izskatos apmēram tāpat kā toreiz izskatījās viņš.
Un pats smieklīgākais — mani sauc tieši tāpat kā viņu – J.J.
Sakritība.
Bet kāpēc es vispār to visu uzrakstīju?
Ā, jā.
Tomēr jābūt godīgam.
To māju neviens nepirka, nepirka…
Un tad es ņēmu un nopirku.
Tagad es tur dzīvoju.
Un garām es šonakt nebraucu.
Es biju pašā mājā.
Un, šķiet, tur tiešām kāds spēlēja ģitāru un dziedāja.
Tiesa, balss viņam bija diezgan draņķīga.
Mazliet aizsmakusi.
Brīžiem pat šķita, ka viņš gaudo.
Kas tas bija — tā arī nesapratu.
Bet durvis tiešām vajag turēt vaļā.
Mājā taču ir silti.
No tās plūst skaista dzintaraina gaisma.
Un elektrība gandrīz nav vajadzīga.
Ir taču mēness.
Laba māja.
Un lēta bija.
Brauciet ciemos.
Tiesa, pašlaik es neesmu mājās.
Ārā ir skaista, biedējoša rudens nakts. Pūš auksts ziemeļu vējš, līst stiprs lietus, un vēja brāzmas ir tik spēcīgas, ka brīžiem šķiet — visapkārt dzied vesels vilku koris.
Bet jūs taču zināt, cik ļoti man patīk dziedāt korī.
Balss man ir stipra.
Tikai pēdējās pāris dienas mazliet aizsmakusi.
Saaukstēšanās.
Laipni lūgti…
Starp citu.
Mūsdienās zemnieki te aitas gandrīz vairs netur.
Bet man ir četras.
Visi nez kāpēc brīnās…
